Laikā, kad vajadzētu pielikt punktu semestrim augstskolā, viens čella spēlēšanas piedāvājums seko otram. It kā jau tāpat nepietiktu rūpju par to, kad paspēt uz vienu, otru vai trešo brīvprātīgi- piespiedu kārtā esošu ansambli, orķestri, kā sniegs no baltām debesīm uzkrīt krievu supergrāvējs Stass Mihailovs....Par šo kungu, protams, dzirdējusi neesmu itin neko, bet, ja jāspēlē, esmu ar mieru. Tad nu šobrīd sanācis ir tā, ka pirms svētku nedēļā dodamies viņam līdzi koncertos pa Baltijas valstīm...Pirmais koncis Klaipēdā, šķiet, bija mūsu pieredzes bagātināšanas akts...Viss nezināms- vai būs kāds mēģinājums; fonogramma vai dzīvais (kā Vanessai Mae)...Lieki piebilst, ka pats Mihailovs ir ļoti galants un draudzīgs cilvēks. Te atkal vietā būtu-salīdzinoši ar Vanessu...Kaut arī iemeslu, lai viņam sakāptu galvā, ir bez gala un malas daudz, viņam bija vēlme un laiks, lai samēģinātu ar mums- parastiem latvju skuķiem...
Interesanta ir koncertu organizatoru attieksme pret visām šīm padarīšanām...Latvijā, katrā ziņā, pret mums bija, maigi sakot, daudz piezemētāka attieksme, ja salīdzina to ar Igauniju vai Lietuvu...Kaimiņu brāļi pret mums izturējās draudzīgāk- ja runa ir par uzņemšanu.
Tā nu reiz, aizrāvusies ar vienu spēlēšanas būšanu pēc otras, esmu atskārtusi, ka ir pietrūcis laiks attiecīgi sagatavoties svētkiem...Smejoties jau saku, ka šogad svētkus sagaidīšu čučam zem eglītes...
