Kad ilgošanās kļuvusi par ikdienas neatņemamu sastāvdaļu...

Ilgas, ilgoties, ilgošanās- katrs pazīstam šīs izjūtas...Reizēm cenšamies tās ignorēt, slēpt, jo tāpat jau ilgojoties nespēsim mainīt esošo. Tomēr, tomēr, tomēr reiz pienāks lūzuma punkts, kad mūsu, rūpīgi slēptā un maskētā, ilgošanās lauzīsies uz āru...Laikam jau pat nav svarīgi, kas ir šo ilgu objekts, jo tas mums katram ir īpašais un svarīgākais- katram savs!

Kādam tās būs ilgas pēc mīlestības, kādam pēc vienkāršas kopā būšanas, vēl kādam pēc sapratnes, cieņas...Cits, iespējams, ilgojas pēc tā, lai viņu vienkārši atceras. Lai nav tā, kā teicis Kevins: ''Cilvēki Tevi neaizmirst. Viņi vienkārši aizmirst par Tevi atcerēties.'' 

Katrs mēs ilgošanos izjūtam, izrādām citādāk. Kāds ilgojas tik ļoti, ka to redz visa pasaule- izkliedzot skaļi; kāds ilgojas klusējot- palienot zem segas un klausoties sirdi plosošu mūziku...

Reizēm ilgojamies kaut tikai pēc niecīga telefona zvana, pilnīgi nebūtiskas īsziņas; galvenā ir apziņa, ka kāds tajā konkrētajā brīdī par mums ir domājis, kaut tikai uz sekundīti...Protams, pārsvarā šīs ilgas saistītas ar kādu konkrētu, mums svarīgu cilvēku...Atļaušos apgalvot, ka ne vienmēr! Brīžos, kad sienas par tuvu un griezti par zemu nav svarīgi, kurš, bet svarīgi, ka ir. Ir kāds, kurš vienkārši ir, un neaizmirst...

Atzīstos- es ilgojos, ļoti, ļoti ilgojos...Ilgojos ik dienu, ik mirkli...Nevarētu teikt, ka man šīs izjūtas nepatīk, tomēr apzinos, ka pienāks brīdis, iespējams- jau ir pienācis, kad kļūs par smagu, un tad gan būs jākliedz skaļi, skaļi, skaļi...

Kad Čūska lēnā garā aizlien tālāk...

Kas gan Inese būtu par Inesi, ja vismaz gada pēdējā dienā neaizdomātos vai vismaz prātā nepārcilātu šī gada būtiskākos notikumus; skaistākos mirkļus; iepazīto cilvēku nozīmīgumu; satikšanās burvības starojumu...

Šobrīd vissvarīgākais šķiet divu pēdējo komponentu nozīmīgums...Ir sastapti cilvēki, draugi un ļoti nozīmīgi dārgumi. Ir sastapti cilvēki, paiets tiem garām. Ir sastapti cilvēki, mirklis viņiem blakus aizvadīts, un iets tālāk. Tomēr...Ir sastapti cilvēki, kas manu, ne optimista ikdienu, radījuši krāsaināku; ienesuši prieku un smaidu ne tikai sirdī, bet arī dvēselē. Šos cilvēkus es saucu par dārgumiem- lielākiem un mazākiem, spožākiem un ne tik spožiem, bet dārgumiem, maniem dārgumiem...Un īstenībā, tas arī ir svarīgākais- dārgumi mums apkārt, jo dzīve nemitīgi mainās, mirklis paiet, bet cilvēki paliek! Vismaz es ļoti ceru, ka šie- mani dārgumi- nekur nepazudīs...

Kaut joprojām reizēm aizdomājos par to, kurā mirklī cilvēki kļūst mums svarīgi... :)

Nākamajā gadā novēlu: saglabāt to, kas iegūts... !

Viss notiek tā, kā tam jānotiek?

Tad nu beidzot ir pienākusi mana pirmā reize, kad, pazūdot mapei datorā, jūtos ''piečakarēta''!Gandrīz trīs gadu laikā sakrātie, pašas veidotie un ar pūlēm izcīnītie materiāli pagaisuši kā nebijuši...Lai jau paliek dokumenti, kurus iespējams atrast, bet, kā būs ar to, ko pati rakstīju? Referāti, esejas, prezentācijas...Iespējams, nekad es nebūtu atvērusi iepriekšējo studiju gadu mapītes, bet žēl, ka tas darbs, ko es, iespējams, ieguldīju, vairs nekur nav pierādāms...:( Īpaši skumji par referātu, kuru nesen ''mocīju''...Vienreiz dzīvē saņemos iepazīt Nīčes daiļradi, uzrakstīt par to referātu, kurā vairs nevarēšu ieskatīties...

Dienas otrā puse aizvadīta, cenšoties kaut ko saglābt. Un ir rezultāts-divi svarīgākie dokumenti atrasti...Galvenais, protams, bija studiju darbs, kura pirmo daļu uzrakstīju pirms pusgada...Būtu neiespējami to rakstīt no nulles...

Protams, varētu jau teikt, ka tagad man būs mācība- saglabāšu vairākos variantos...Nezinu, varbūt es arī tā darīšu, bet varbūt arī ne, jo mēdz teikt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek...Varbūt arī šajā reizē tā tas būs!:)

Svētku būšana...

Šķiet, pirmo reizi, kopš mana saprātīgā vecuma, kad līdz baltākajiem gada svētkiem atlikusi vien nepilna nedēļa, neesmu iegādājusi nevienu dāvanu saviem mīļajiem...Šajā vietā vajadzētu sākt skanēt Laura Reinika grāvējam ''Skrienu'', jo man šī gada noslēgums sanācis tāds neparasti aktīvs...

Laikā, kad vajadzētu pielikt punktu  semestrim augstskolā, viens čella spēlēšanas piedāvājums seko otram. It kā jau tāpat nepietiktu rūpju par to, kad paspēt uz vienu, otru vai trešo brīvprātīgi- piespiedu kārtā esošu ansambli, orķestri, kā sniegs no baltām debesīm uzkrīt krievu supergrāvējs Stass Mihailovs....Par šo kungu, protams, dzirdējusi neesmu itin neko, bet, ja jāspēlē, esmu ar mieru. Tad nu šobrīd sanācis ir tā, ka pirms svētku nedēļā dodamies viņam līdzi koncertos pa Baltijas valstīm...Pirmais koncis Klaipēdā, šķiet, bija mūsu pieredzes bagātināšanas akts...Viss nezināms- vai būs kāds mēģinājums; fonogramma vai dzīvais (kā Vanessai Mae)...Lieki piebilst, ka pats Mihailovs ir ļoti galants un draudzīgs cilvēks. Te atkal vietā būtu-salīdzinoši ar Vanessu...Kaut arī iemeslu, lai viņam sakāptu galvā, ir bez gala un malas daudz, viņam bija vēlme un laiks, lai samēģinātu ar mums- parastiem latvju skuķiem...

Interesanta ir koncertu organizatoru attieksme pret visām šīm padarīšanām...Latvijā, katrā ziņā, pret mums bija, maigi sakot,  daudz piezemētāka attieksme, ja salīdzina to ar Igauniju vai Lietuvu...Kaimiņu brāļi pret mums izturējās draudzīgāk- ja runa ir par uzņemšanu.

Tā nu reiz, aizrāvusies ar vienu spēlēšanas būšanu pēc otras, esmu atskārtusi, ka ir pietrūcis laiks attiecīgi sagatavoties svētkiem...Smejoties jau saku, ka šogad svētkus sagaidīšu čučam zem eglītes...

Radu būšana.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, katru gadu aizdomājos par to, cik ļoti vienmēr esmu vēlējusies lielu un draudzīgu radu saimi. Iespējams, esmu saskatījusies amerikāņu filmas, bet svētkiem, kas pavadīti radu lokā, ir īpaša dzirksts.
Bieži dzirdēta frāze- ''radus jau neizvēlas''. Tā tas laikam ir, bet, manuprāt, mūsu katra spēkos ir vismaz censties iekļauties savā radu saimē.
Žēl, ka bieži mēs esam tik ļoti aizņemti, lai savā starpā satiktos, vai vismaz piezvanītu...Nevis piezvanītu tikai tamdēļ, ka kaut kas ir vajadzīgs, bet tāpat vien, lai apjautātos, kā iet, kā jūties...
Gadās arī situācijas, kad saradojas divas ģimenes, no kurām tikai viena vēlas draudzīgas attiecības. Ir ģimenes, kuras jau no paša sākuma bijušas pret jauno attiecībām. Gadās dažādi.
Svarīgi, lai mēs katrs savā ģimenē jūtamies vajadzīgs.

Vienmēr šo svētku laikā gribas vairāk mīļuma; rodas vēlme censties izmainīt to, kas nav izdevies veiksmīgs līdz šim. Tikai ir viens bet...gadās, ka šī vēlme nav uzrunājusi arī citus.
Tāpēc novēlu novērtēt mums visiem savu ģimeņu spēku; būt kopā vienkārši tāpat.

Neapzinātās patikšanas!

Nekad nesaki nekad!
Zināmu un nezināmu iemeslu dēļ visu savu apzināto dzīvi esmu centusies izvairīties no filozofisku tekstu lasīšanas...Tomēr beidzot pienāca brīdis, kad pati sev apsolīju izlasīt F.Nīčes poēmu ''Tā runāja Zaratustra''.Šoreiz tas nav piespiedu brīvprātīgs darbs, bet pašas vēlme izzināt ko jaunu. Aizrāvos jau ar Viļa Plūdoņa apskatu, ko viņš veicis šī darba sakarā. Pieķēru sevi pie nejaušas domas, ka man patīk un es saprotu to, ko lasu...Lasot, nonācu lielās pretrunās pati ar sevi, jo pilnīgi noteikti neietilpstu kategorijā, kas varētu teikt, ka Dievs ir miris, tomēr spēcīgā, uz augstākām cerībām vērstā cilvēka tēls man liekas simpātisks.
Laikam esmu paaugusies, lai varētu teikt, ka mācos saprast Nīči un viņa dzīves filozofiju.;)
Par to man sevī liels prieks. Iespējams, zināmas sakarības varētu atrast, kālab kam tādam šobrīd esmu pievērsusies, bet- visam savs laiks.

Miega diena!

Lai gan bieži pieķeru sevi pie domas, ka kaut viena diena, kas pavadīta bezjēdzīgi nīkuļojot, ir pazaudēta diena, šodien pilnībā, ja tā var teikt, izbaudīju nekā nedarīšanu...Lai arī visu dienu trinos un gribēju darīt to un to, nesanāca saņemties. Pēdējā laikā miega pele mani ļoti lutina, galvenokārt tad, kad tas nemaz nav vajadzīgs! Un es pat uz viņu nedaudz dusmojos, jo gribas tik daudz ko izdarīt.

                                                                                                           

 Papildus cīņai ar miegu, biju spiesta cīnīties arī ar vīra kunga dižo ideju par manu ceturtdaļgadsimta atzīmēšanas prezentu...Šoreiz zaudēju, kaut biju jau teju vai pārliecināta, ka būšu pierunājusi no, man tik ļoti tīkamās, idejas atteikties...Tā kā, izskatās, jau rīt, sākšu jaunas attiecības ar kādu visnotaļ pēc skata simpātisku un inteliģentu  mobilo aparātu...