Radu būšana.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, katru gadu aizdomājos par to, cik ļoti vienmēr esmu vēlējusies lielu un draudzīgu radu saimi. Iespējams, esmu saskatījusies amerikāņu filmas, bet svētkiem, kas pavadīti radu lokā, ir īpaša dzirksts.
Bieži dzirdēta frāze- ''radus jau neizvēlas''. Tā tas laikam ir, bet, manuprāt, mūsu katra spēkos ir vismaz censties iekļauties savā radu saimē.
Žēl, ka bieži mēs esam tik ļoti aizņemti, lai savā starpā satiktos, vai vismaz piezvanītu...Nevis piezvanītu tikai tamdēļ, ka kaut kas ir vajadzīgs, bet tāpat vien, lai apjautātos, kā iet, kā jūties...
Gadās arī situācijas, kad saradojas divas ģimenes, no kurām tikai viena vēlas draudzīgas attiecības. Ir ģimenes, kuras jau no paša sākuma bijušas pret jauno attiecībām. Gadās dažādi.
Svarīgi, lai mēs katrs savā ģimenē jūtamies vajadzīgs.

Vienmēr šo svētku laikā gribas vairāk mīļuma; rodas vēlme censties izmainīt to, kas nav izdevies veiksmīgs līdz šim. Tikai ir viens bet...gadās, ka šī vēlme nav uzrunājusi arī citus.
Tāpēc novēlu novērtēt mums visiem savu ģimeņu spēku; būt kopā vienkārši tāpat.

Neapzinātās patikšanas!

Nekad nesaki nekad!
Zināmu un nezināmu iemeslu dēļ visu savu apzināto dzīvi esmu centusies izvairīties no filozofisku tekstu lasīšanas...Tomēr beidzot pienāca brīdis, kad pati sev apsolīju izlasīt F.Nīčes poēmu ''Tā runāja Zaratustra''.Šoreiz tas nav piespiedu brīvprātīgs darbs, bet pašas vēlme izzināt ko jaunu. Aizrāvos jau ar Viļa Plūdoņa apskatu, ko viņš veicis šī darba sakarā. Pieķēru sevi pie nejaušas domas, ka man patīk un es saprotu to, ko lasu...Lasot, nonācu lielās pretrunās pati ar sevi, jo pilnīgi noteikti neietilpstu kategorijā, kas varētu teikt, ka Dievs ir miris, tomēr spēcīgā, uz augstākām cerībām vērstā cilvēka tēls man liekas simpātisks.
Laikam esmu paaugusies, lai varētu teikt, ka mācos saprast Nīči un viņa dzīves filozofiju.;)
Par to man sevī liels prieks. Iespējams, zināmas sakarības varētu atrast, kālab kam tādam šobrīd esmu pievērsusies, bet- visam savs laiks.