Svētku būšana...

Šķiet, pirmo reizi, kopš mana saprātīgā vecuma, kad līdz baltākajiem gada svētkiem atlikusi vien nepilna nedēļa, neesmu iegādājusi nevienu dāvanu saviem mīļajiem...Šajā vietā vajadzētu sākt skanēt Laura Reinika grāvējam ''Skrienu'', jo man šī gada noslēgums sanācis tāds neparasti aktīvs...

Laikā, kad vajadzētu pielikt punktu  semestrim augstskolā, viens čella spēlēšanas piedāvājums seko otram. It kā jau tāpat nepietiktu rūpju par to, kad paspēt uz vienu, otru vai trešo brīvprātīgi- piespiedu kārtā esošu ansambli, orķestri, kā sniegs no baltām debesīm uzkrīt krievu supergrāvējs Stass Mihailovs....Par šo kungu, protams, dzirdējusi neesmu itin neko, bet, ja jāspēlē, esmu ar mieru. Tad nu šobrīd sanācis ir tā, ka pirms svētku nedēļā dodamies viņam līdzi koncertos pa Baltijas valstīm...Pirmais koncis Klaipēdā, šķiet, bija mūsu pieredzes bagātināšanas akts...Viss nezināms- vai būs kāds mēģinājums; fonogramma vai dzīvais (kā Vanessai Mae)...Lieki piebilst, ka pats Mihailovs ir ļoti galants un draudzīgs cilvēks. Te atkal vietā būtu-salīdzinoši ar Vanessu...Kaut arī iemeslu, lai viņam sakāptu galvā, ir bez gala un malas daudz, viņam bija vēlme un laiks, lai samēģinātu ar mums- parastiem latvju skuķiem...

Interesanta ir koncertu organizatoru attieksme pret visām šīm padarīšanām...Latvijā, katrā ziņā, pret mums bija, maigi sakot,  daudz piezemētāka attieksme, ja salīdzina to ar Igauniju vai Lietuvu...Kaimiņu brāļi pret mums izturējās draudzīgāk- ja runa ir par uzņemšanu.

Tā nu reiz, aizrāvusies ar vienu spēlēšanas būšanu pēc otras, esmu atskārtusi, ka ir pietrūcis laiks attiecīgi sagatavoties svētkiem...Smejoties jau saku, ka šogad svētkus sagaidīšu čučam zem eglītes...

Radu būšana.

Tuvojoties Ziemassvētkiem, katru gadu aizdomājos par to, cik ļoti vienmēr esmu vēlējusies lielu un draudzīgu radu saimi. Iespējams, esmu saskatījusies amerikāņu filmas, bet svētkiem, kas pavadīti radu lokā, ir īpaša dzirksts.
Bieži dzirdēta frāze- ''radus jau neizvēlas''. Tā tas laikam ir, bet, manuprāt, mūsu katra spēkos ir vismaz censties iekļauties savā radu saimē.
Žēl, ka bieži mēs esam tik ļoti aizņemti, lai savā starpā satiktos, vai vismaz piezvanītu...Nevis piezvanītu tikai tamdēļ, ka kaut kas ir vajadzīgs, bet tāpat vien, lai apjautātos, kā iet, kā jūties...
Gadās arī situācijas, kad saradojas divas ģimenes, no kurām tikai viena vēlas draudzīgas attiecības. Ir ģimenes, kuras jau no paša sākuma bijušas pret jauno attiecībām. Gadās dažādi.
Svarīgi, lai mēs katrs savā ģimenē jūtamies vajadzīgs.

Vienmēr šo svētku laikā gribas vairāk mīļuma; rodas vēlme censties izmainīt to, kas nav izdevies veiksmīgs līdz šim. Tikai ir viens bet...gadās, ka šī vēlme nav uzrunājusi arī citus.
Tāpēc novēlu novērtēt mums visiem savu ģimeņu spēku; būt kopā vienkārši tāpat.

Neapzinātās patikšanas!

Nekad nesaki nekad!
Zināmu un nezināmu iemeslu dēļ visu savu apzināto dzīvi esmu centusies izvairīties no filozofisku tekstu lasīšanas...Tomēr beidzot pienāca brīdis, kad pati sev apsolīju izlasīt F.Nīčes poēmu ''Tā runāja Zaratustra''.Šoreiz tas nav piespiedu brīvprātīgs darbs, bet pašas vēlme izzināt ko jaunu. Aizrāvos jau ar Viļa Plūdoņa apskatu, ko viņš veicis šī darba sakarā. Pieķēru sevi pie nejaušas domas, ka man patīk un es saprotu to, ko lasu...Lasot, nonācu lielās pretrunās pati ar sevi, jo pilnīgi noteikti neietilpstu kategorijā, kas varētu teikt, ka Dievs ir miris, tomēr spēcīgā, uz augstākām cerībām vērstā cilvēka tēls man liekas simpātisks.
Laikam esmu paaugusies, lai varētu teikt, ka mācos saprast Nīči un viņa dzīves filozofiju.;)
Par to man sevī liels prieks. Iespējams, zināmas sakarības varētu atrast, kālab kam tādam šobrīd esmu pievērsusies, bet- visam savs laiks.

Miega diena!

Lai gan bieži pieķeru sevi pie domas, ka kaut viena diena, kas pavadīta bezjēdzīgi nīkuļojot, ir pazaudēta diena, šodien pilnībā, ja tā var teikt, izbaudīju nekā nedarīšanu...Lai arī visu dienu trinos un gribēju darīt to un to, nesanāca saņemties. Pēdējā laikā miega pele mani ļoti lutina, galvenokārt tad, kad tas nemaz nav vajadzīgs! Un es pat uz viņu nedaudz dusmojos, jo gribas tik daudz ko izdarīt.

                                                                                                           

 Papildus cīņai ar miegu, biju spiesta cīnīties arī ar vīra kunga dižo ideju par manu ceturtdaļgadsimta atzīmēšanas prezentu...Šoreiz zaudēju, kaut biju jau teju vai pārliecināta, ka būšu pierunājusi no, man tik ļoti tīkamās, idejas atteikties...Tā kā, izskatās, jau rīt, sākšu jaunas attiecības ar kādu visnotaļ pēc skata simpātisku un inteliģentu  mobilo aparātu...

Lai siltāk...

Pirms pāris nedēļām esmu atsākusi svecīšu dedzināšanas priekus. Lai drūmie rudens vakari kļūst gaišāki, lai dvēselē ienāk siltums...Varbūt tāpēc, lai apmānītu sevi, ka vienkārši šī mazā liesmiņa dod siltumu, jo mūsu miteklītis joprojām netiek apkurināts. Interesanti, cik ilgi namu pārvalde gaidīs?Galvenais, lai sirdī siltums.

Ļoti gaidīts mūsu mājās tiek pirmais sniedziņš. Lai arī tas ātri nokusīs un paliks tikai atmiņas par to, vienalga tas būs īpašs, jo pirmais un ļoti gaidīts...Ar sniega atnākšanu aiz kalniem vairs nebūs arī mani tuvākie svētki- Ziemassvētki. Doma par Adventes laiku sasilda...Lai arī kādreiz cerēju un loloju sapni par to, ka man kādreiz būs ģimeniski šie svētki, jāsamierinās ar to, kā ir...Arī tā ir labi, varbūt pat labāk!

Varbūt arī mēs sagaidīsim kādu brīnumu...

Sen neredzēti, bet svarīgi cilvēki!

Sen zināms, ka katram cilvēkam radu būšanas padarīšana raisa individuālas sajūtas. Līdz iepriekšējās nedēļas nogalei arī mēs ar vīru nevarējām lepoties ar kuplu radu saimi, tomēr es vienmēr tādu esmu vēlējusies...
Vīram ir krustmāte, par kuras esamību reti kad kāds runājis- līdz šim neizprotamu iemeslu dēļ, manuprāt! Tā nu mēs vienu dienu nolēmām, ka jābrauc ciemos. Viņa dzīvo skaistā Latvijas nostūrī- Mazsalacā, izdomājām, ka tur arī būs diezgan daudz dabas objektu, kurus aplūkot.
Krustmāte tiešam jauks cilvēks- beidzot viena radiniece no Kalniņu,vīra tēva radu, rindām- pirmā līdz šim! Ciemojoties uzzinājām, ka ir vēl ļoti daudz Kalniņu, ne ļoti tuvi radi, bet radi ir un paliek radi.

Gudzona ala!

                      Noteikti ciemos brauksim atkal!

Pārākā svelme!

Laikam ir cilvēka dabā būt neapmierinātam ar jebkuru esošo situāciju, kāda valda laika apstākļu ziņā aiz loga...Kad ir auksts, gribam karstu, kad karsts- aukstu!
Šodienas +33 ir pāri maniem spēkiem, galvenais- vakars būs jāpavada tautastērpā!Būtu interesanti, ja mazajos dziesmu svētkos koris dziedātu iekš peldkostīmiem- atbilstoši gaisa temperatūrai! :)

Sen piemirsts hobijs!

Lai arī makšķerēšanas prieki sākumā šķiet vairāk attiecināmi kā vīriešu aktivitāte- no sievas atpūšanās, arī man zivtiņu medības tīri labi iet pie sirds. Galvenais, esam kopā ar dabu, īpaši, ja sanāk izrauties un uz copīti doties diennakts tumšajā laikā- naktī. 

Vīra pirmais samiņš!:) Par mazu, tāpēc tika atdots atpakaļ mammītei.

Priecājos, ka jaunā nodarbe ir aizrāvusi arī vīriņu, varētu pat teikt, ka viņš ir iekarsis nu jau vairāk par mani!
Būtiska ir kopā būšana, ne zivtiņu izmēru mērīšana, ja vispār sanāk kādu pievilināt un apmuļķot!

Vai nav burvīgs skats?

Plusa zīmē!

Nedēļa aizvadīta laikam jau tomēr vairāk pozitīvās, nekā negatīvās noskaņās. Vislielākais prieks laikam ir tomēr par ne velti ieguldītu darbu cilvēkā, kurš mācās no Tevis...
Aizkustinoši, jo šādās reizēs cilvēks saprot, ka ne par velti atrodas TE!

Nāc ar mani peļķē kuģīšus peldināt!

Diena pavadīta lietus zīmē, un es priecājos!Par to, ka lietus lāse aicina mest zemē lietussargu un noaut puķainos gumijniekus, lai tvertu lietus vēso plaukstu veldzi pa īstam...Priecājos par bērniem, kas basām kājelēm pa peļķēm lēkā, nedzirdot mātes saucienus, ka vēl ir auksts.
Viņi, redzot, ka nejūtos droša par savu risku noaut apavus un lēkt peļķē, mani aicina peļķē kuģīšus peldināt...Un es sevī jūtu bērnu patieso dabu, vēlmi tvert lietas un baudīt dzīvi pa īstam, negaidot no tās neko pretī...
Vai Tu to jūti?

Tulpju un narcišu smaržas virpulī!

   Iespējams,šī diena ir citādāka kā pārējās. Vienu, ko zinu noteikti- neatceros pēdējo reizi, kad māja tik ļoti smaržotu pēc pavasara ziediem...Sarkanās tulpju dāmas savā krāšņumā nedaudz noliekušas galvas, iespējams, tā man ir kā zīme...Jāpiever logs, tam salst...

    Ieslīgt Sigur Ros mūzikas tīklos un novērst domas no tik ierastās ikdienas, mazliet pasapņot par bijušo, varbūt pat nedaudz par to, kas nekad vairs nebūs, bet bija- tik cēli un neaizmirstami!