Kad Čūska lēnā garā aizlien tālāk...

Kas gan Inese būtu par Inesi, ja vismaz gada pēdējā dienā neaizdomātos vai vismaz prātā nepārcilātu šī gada būtiskākos notikumus; skaistākos mirkļus; iepazīto cilvēku nozīmīgumu; satikšanās burvības starojumu...

Šobrīd vissvarīgākais šķiet divu pēdējo komponentu nozīmīgums...Ir sastapti cilvēki, draugi un ļoti nozīmīgi dārgumi. Ir sastapti cilvēki, paiets tiem garām. Ir sastapti cilvēki, mirklis viņiem blakus aizvadīts, un iets tālāk. Tomēr...Ir sastapti cilvēki, kas manu, ne optimista ikdienu, radījuši krāsaināku; ienesuši prieku un smaidu ne tikai sirdī, bet arī dvēselē. Šos cilvēkus es saucu par dārgumiem- lielākiem un mazākiem, spožākiem un ne tik spožiem, bet dārgumiem, maniem dārgumiem...Un īstenībā, tas arī ir svarīgākais- dārgumi mums apkārt, jo dzīve nemitīgi mainās, mirklis paiet, bet cilvēki paliek! Vismaz es ļoti ceru, ka šie- mani dārgumi- nekur nepazudīs...

Kaut joprojām reizēm aizdomājos par to, kurā mirklī cilvēki kļūst mums svarīgi... :)

Nākamajā gadā novēlu: saglabāt to, kas iegūts... !

Viss notiek tā, kā tam jānotiek?

Tad nu beidzot ir pienākusi mana pirmā reize, kad, pazūdot mapei datorā, jūtos ''piečakarēta''!Gandrīz trīs gadu laikā sakrātie, pašas veidotie un ar pūlēm izcīnītie materiāli pagaisuši kā nebijuši...Lai jau paliek dokumenti, kurus iespējams atrast, bet, kā būs ar to, ko pati rakstīju? Referāti, esejas, prezentācijas...Iespējams, nekad es nebūtu atvērusi iepriekšējo studiju gadu mapītes, bet žēl, ka tas darbs, ko es, iespējams, ieguldīju, vairs nekur nav pierādāms...:( Īpaši skumji par referātu, kuru nesen ''mocīju''...Vienreiz dzīvē saņemos iepazīt Nīčes daiļradi, uzrakstīt par to referātu, kurā vairs nevarēšu ieskatīties...

Dienas otrā puse aizvadīta, cenšoties kaut ko saglābt. Un ir rezultāts-divi svarīgākie dokumenti atrasti...Galvenais, protams, bija studiju darbs, kura pirmo daļu uzrakstīju pirms pusgada...Būtu neiespējami to rakstīt no nulles...

Protams, varētu jau teikt, ka tagad man būs mācība- saglabāšu vairākos variantos...Nezinu, varbūt es arī tā darīšu, bet varbūt arī ne, jo mēdz teikt, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek...Varbūt arī šajā reizē tā tas būs!:)