Meklēt šajā emuārā

pirmdiena, 2013. gada 30. decembris

Kad Čūska lēnā garā aizlien tālāk...

Kas gan Inese būtu par Inesi, ja vismaz gada pēdējā dienā neaizdomātos vai vismaz prātā nepārcilātu šī gada būtiskākos notikumus; skaistākos mirkļus; iepazīto cilvēku nozīmīgumu; satikšanās burvības starojumu...

Šobrīd vissvarīgākais šķiet divu pēdējo komponentu nozīmīgums...Ir sastapti cilvēki, draugi un ļoti nozīmīgi dārgumi. Ir sastapti cilvēki, paiets tiem garām. Ir sastapti cilvēki, mirklis viņiem blakus aizvadīts, un iets tālāk. Tomēr...Ir sastapti cilvēki, kas manu, ne optimista ikdienu, radījuši krāsaināku; ienesuši prieku un smaidu ne tikai sirdī, bet arī dvēselē. Šos cilvēkus es saucu par dārgumiem- lielākiem un mazākiem, spožākiem un ne tik spožiem, bet dārgumiem, maniem dārgumiem...Un īstenībā, tas arī ir svarīgākais- dārgumi mums apkārt, jo dzīve nemitīgi mainās, mirklis paiet, bet cilvēki paliek! Vismaz es ļoti ceru, ka šie- mani dārgumi- nekur nepazudīs...
Kaut joprojām reizēm aizdomājos par to, kurā mirklī cilvēki kļūst mums svarīgi... :)

Nākamajā gadā novēlu: saglabāt to, kas iegūts... !

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru