Zināmu un nezināmu iemeslu dēļ visu savu apzināto dzīvi esmu centusies izvairīties no filozofisku tekstu lasīšanas...Tomēr beidzot pienāca brīdis, kad pati sev apsolīju izlasīt F.Nīčes poēmu ''Tā runāja Zaratustra''.Šoreiz tas nav piespiedu brīvprātīgs darbs, bet pašas vēlme izzināt ko jaunu. Aizrāvos jau ar Viļa Plūdoņa apskatu, ko viņš veicis šī darba sakarā. Pieķēru sevi pie nejaušas domas, ka man patīk un es saprotu to, ko lasu...Lasot, nonācu lielās pretrunās pati ar sevi, jo pilnīgi noteikti neietilpstu kategorijā, kas varētu teikt, ka Dievs ir miris, tomēr spēcīgā, uz augstākām cerībām vērstā cilvēka tēls man liekas simpātisks.
Laikam esmu paaugusies, lai varētu teikt, ka mācos saprast Nīči un viņa dzīves filozofiju.;)
Par to man sevī liels prieks. Iespējams, zināmas sakarības varētu atrast, kālab kam tādam šobrīd esmu pievērsusies, bet- visam savs laiks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru